Man gribas atņemt citiem viņu prieku.Visu prieku tikai man!

vakarā

izdzeršu

ik katru

lāsīti no

nopietnajiem

cilvēkiem

pārlieku

pozitīvie

paliks uz pohām.

Ehh, es maldījos. Ne tikai vasarā cilvēki ir auksti, bet arī rudenī. Tik tiešām. Aukstie cilvēki.

Atsalstiet tač beidzot!

Varbūt es pati esmu auksta?

Nakts. Debesis tik skaidras, ka var redzēt ik katru zvaigznīti tumšajās debesīs. Miers, klusums. Ne lapa nodreb, ne upe čalo, ne suņi rej. Bet pēkšņi kliedziens tālumā. Un atkal klusums. Tad ieķērcas nakts putns, ķērcieni kļūst ar vien skaļāki, tas lido tuvāk un tuvāk. Tas nāves putns, nakts putns. Upe sāk čalot, kokos pēdējās lapas nodreb. Katrs putna ķērciens atskan manā galvā. Pēdas nosalst, kukaiņi sakustās krūmos. Putns jau ir pavisam tuvu. Ar vien skaļāk un skaļāk. Skaidrās debesis nu ir pilnas ar mākoņiem. Nevienas pašas zvaigznes. Vai nāves putns nes sliktas ziņas? Nē, man tas sliktās ziņas nenes un jācer, ka arī jums ne. Tas aizlido uz šosejas pusi, kur fūres lielā ātrumā joņo. Jā, tās tagad arī var dzirdēt. Bet, lido prom, nakts putn'! Tālu, tālu prom. Mums tevi nevajag. Tikai atdod zvaigznes debesīs. Tās tiek domāt par mūžību.

Man pietrūkst mīlestības.

Nu, tā pavisam vienkārši, pietrūkst.

Ir iekurināta krāsns. Tas nozīmē, ka rudens tik tiešām ir klāt. Kad iekurina krāsni, tad istabā kļūst omulīgāk. Uzreiz jūtama dedzinātas malkas smarža, vilnas zeķu mīkstums, dzirdama lapu čaboņa ārā. Bet patiesībā šodien dzīvoju tikai uz smaržām. Pankūku smarža no rīta, rudens smarža pastaigā, baikāla smarža pudelē, malkas smarža istabā, tabakas smarža pirkstos. Un man gribētos vēl pāris smaržu, bet šodien nespīd, tā teikt.

Foto:Anna Dāve

Es eju ielās

Rudens ielās

Sajust Tavu smaržu

Vēl reizi vien

Es krītu lapās

liesmu lapās

Sastapt Tavu skatu

Vēl pēdējo reiz..

Cross Out What You’ve Done.

Graduated High School.

Kissed someone.

Smoked a cigarette.

Got so drunk you passed out.

Rode every ride at an amusement park.

Collected something really stupid.

Gone to a rock concert.

Helped someone.

Gone fishing.

Watched four movies in one night.

Gone long periods of time with out sleep.

Lied to someone.

Snorted cocaine.

Failed a class.

Smoked weed.

Dealt drugs.

Been in a car accident.

Been in a tornado.

Done hard drugs (i.e. ecstasy, heroin, crack, meth, acid).

Watched someone die.

Been to a funeral.

Burned yourself.

Ran a marathon.

Cried yourself to sleep.

Spent over $200 in one day.

Flown on a plane.

Cheated on someone.

Been cheated on.

Written a 10 page letter.

Gone skiing.

Been sailing.

Cut yourself.

Had a best friend.

Lost someone or something you loved.

Been to jail.

Dangerously close to being in jail.

Had detention.

Skipped school.

Got in trouble for something you didn’t do.

Stolen books from the library.

Gone to a different country.

Dropped out of school.

Been in a mental hospital.

Watched the “Harry Potter” movies.

Had an online diary.

Fired a gun.

Gambled in a casino.

Had a yard sale.

Had a lemonade stand.

Actually made money at a lemonade stand.

Been in a school play.

Been fired from a job.

Taken a lie detector test.

Swam with dolphins.

Gone to sea world.

Voted for someone on a reality TV show.

Gone to Europe.

Loved someone you shouldn’t have.

Used a coloring book over age 12.

Had surgery.

Had stitches.

Taken a taxi.

Seen the Washington Monument.

Had more than 5 IM’s/online conversations going at once.

Overdosed.

Had a drug or alcohol problem.

Been in a fist fight.

Suffered any form of abuse.

Had a hamster.

Petted a wild animal.

Used a credit card.

Gone surfing in California.

Did “spirit day” at school.

Dyed your hair.

Got a tattoo.

Had something pierced.

Been on an honor roll.

Known someone with HIV or AIDS.

Taken pictures with a webcam.

Started a fire.

Gotten caught having a party while parents were gone away.

Mana īstā vieta šobrīd būtu šajā ēkā, tikai pāris gadsimtus atpakaļ.

Mani ietērptu baltajā trako kreklā un ļautu bļaut tik, cik tīk.

Skaudība dedzina.

Asaras grauž.

Vientulība iznīcina.

Un neviens nesaprot, neviens neredz.

January-We read books and drink tea

February-Waiting for spring, we have a contest for the most beautiful book.

March-We build nesting-boxes

April-The storks arrive. Spring cleaning, Easter swings and dyeing eggs whit onion skins.

May-We celebrate Declaration of restored Independence Day.

June-We brew beer, make cheese, light bonfires to celebrate the summer solstice, gather herbs and bind birch twings for the sauna.

July-The Song Festival. We weed the garden and prepare firewood for the winter.

August-We swim, sunbathe and harvest honey.

September-Poetry Days. We dig up potatoes and pickle cabbages.

Octobre-Time to eat mushrooms and berries

November-Sauna time. We celebrate our National Day. We spend time whit the spirits of the dead.

Decembre-The Prose Festival. We find our Christmas tree, celebrate the Winter solstice.

and throughout the year we stay cool. we are latvians

even if you don't like it.

šis ir ideju koks.

vai tu zini, kā to darbināt? vai tu zini, kā to izaudzēt?

es nezinu. nemāku, nekad neesmu mācējusi.

ja zini, tad, lūdzu, iemāci.

auksti. tik auksti kā ziemā. tik auksti kā ziemā, tik auksti cilvēki kļūst sakarstot saulē. tad labāk jauki cilvēki zem siltiem mēteļiem aukstās ziemās.

vientuļās, vientuļās vasaras naktis. bez neviena aukstā cilvēka, bez nevienas saldās miega devas. tikai ar tukšumu un minora skaņām. ak, jūs, cilvēki, jūs esat aizmirsuši. jūs atvadāties un nenākat atpakaļ. un manus saucienus jūs arī nedzirdat. ak, cilvēki.

Childhood

Mēs kārtojām zābakus,

bet skrējām ar basām kājām.

Mums bija kaķis Lego un vakara pasakas.

Mums bija sniegpilnas ziemas.

Mēs bijām sniegpārsliņas.

Mums bija jautri. Mēs bijām laimīgi.

Mums bija vislieliskākā bērnība.

Pārāk daudz vaļas dotas manam prātam. manām kājām. nesavāktība. haoss. gribu visu sistemātiski matemātisku, pēc pulksteņa laikiem un tabulām.

Mana apņemšanās izkūpēja līdz ar pēdējo saules staru zilajās debesīs.

Vislabāk ir naktīs, kad viss ir tumšs un kluss. Tad mierīgi var palīst zem segas un klausīties, ko sienas stāsta. Pasakas un stāstus par drošsirdīgiem jūrniekiem vētrainās naktīs, par princesēm sapņu pilīs, par rūpniecības rajonu bērniem, kuri slapstās pa tumšām ielām, par koku, kurš atdevis savu pēdējo sulu, par putniem ar zelta spārniem. Jā, to visu sienas stāsta, vajag tikai klausīties. Uzmanīgi. Tās stāsta nospēlumus. Par tiem uzzini tikai tu, un mēness blāvais gaismas starss, kas pamanījies izsprukt no aizkaru krokām.

Visa pasaule ir kājām gaisā. Nekā vairs nav tā, kā tam ir jābūt. Varbūt tikai nedaudz.

Iemāci būt pohujistam.
Neļaut sirdij sāpju plūdus,
Paņemt revolveri droši,
Šaut un dzīvot koši, koši!

Es te gribēju rakstīt daudz, daudz. Par to pirmdienas vakaru, kurā es raudāju tik daudz it kā varētu izraudāt upi. Par brīvlaiku, par visu ko citu. Bet, nē, vai patiešām to vajag? Man šodien bija sarkanās lūpas, smiekli, lietus, kafija un riteņa bagāžnieks. Tas ir bezgala jauki. Jauki, jauki. Es gribētu, lai visu laiku ir bezgala jauki, bet tā nav. Nav. Kāpēc? Es nezinu. Varbūt man vajag sākt mīlēt? Bet kā? Es nezinu.

Es pat nezinu vai gribu to šeit rakstīt, bet man pietiek tik maz , lai būtu sāpināta, sagrauta un nekam nelietojama. Un dažiem tas šķeit uzjautrinoši. Jauki.

Saule uzspīdēja caur mežģīņu aizskariem tieši uz sejas, un likās, ka viss smagums pagaist.

Tavas debesis es izkrāsošu sarkanas, un viņa paņēma sarkano zīmuli. Tu būsi cietsirdīgs un spītīgs. Tu visiem riebsies. Pār Tevi līs asiņu lietus. Un nē, nemaņas no sarkanās mīlestības.
Bet Tavas debesis būs pelēkas, pelēkas gluži kā drūmajās svētdienās. Savu dzīvi pavadīsi neskaidrībā, nesaprastdama vecuma robežas.
Bet Tu, Tu, dižciltīgais, uzpūtušais mērgli, Tavas debesis būs piķa melnas. Un samierinies ar to. Citas krāsas manā zīmuļu kastītē nav.

Piespied šiten, pasmejies!
Uzgāju un nevaru beigt smieties.

Es prātoju, kāpēc man būtu tas jādara. Var taču arī nedarīt. Uzzīmēšu tos trulos zīmējumus rīt. Un tad es saprotu-tā neesmu es, kas prāto, tas ir Mārtiņš. Pfff.

"Un viņas abas ir aizņemtas ar mīlestību. Bet man pat nav ne jausmas, kas tas ir. Man nav sirds," to teikdama, viņa lupināja nost rozā nagulaku, ko vakar uz viņas nagiem bija uzklājusi Undīne.

Ir tik jocīgi, ka atklājas slēptākie noslēpumi. Kaut kas pilnīgi neiespējams. Bet tagad, tagad jau realitāte.
Es gribu uzkrāsot tumši sarkanas lūpas. Sarkanas kā asinis. Un domāt par cilvēku nospēpumiem. Un sapņot par to, ja man būtu noslēpumi. Vai tos būtu grūti glabāt? Un ja man būtu viņu visu noslēpumi? Kā jums šķiet viens cilvēks spētu to visu turēt sevī? Labi, tagad mums būs noslēpums, manas sarkanās lūpas, un nevienam to nesaki.

Si j'ai beaucoup de l'argent, j'habiterai à Paris.

Lūdzu, vācies projām! Es Tev izmisīgi lūdzu, vācies! Man vēl tik daudz, kas ir jādara, bet Tu liec tupēt pie šī galda un blenzt zilajā ekrānā no kura neko labu nieiegūstu!

Es nezinu. Man trūkst vārdu. Par to man ir kauns. Es tikai gribu, lai šī nesavāktība, izklaidība un Mārtiņš, kas valda manī reiz beigtos. Tas ir tik tracinoši.Nē, patiešām man nav vārdu, nav domu. Nē, domas ir, bet nav vārdu, kas tās izteiktu. Viens liels itin nekas. It kā cerība. Tikai pēc kā? Lai beigtos šī ikvakara bezgalīgā vientulība, nespēks?
Kāpēc es tik bieži sastādu jautājums?
Tāpēc, ka es nezinu.

Tas viss liekas kā tikai viens liels murgs, kuram nesies cauri skaņas ātrumā. Vienīgais patvērums ir sestdienas. Vienīgā brīvības sajūta tad, kad jāsmejas līdz asarām un nav jādomā par to, kas ir, kas bija un kas būs. Bet, ziniet, tik daudz kas liedz to izbaudīt. Reizēm skrienot, sanāk pasteigties garām arī pašam patvērumam. Tik ļoti jāsteidzas, ka aizmirst pievēst uzmanību sīkām, bet svarīgām lietām. Šī steiga padara visu tikai vēl nomāktāku un miegaināku. Pat kafija atdziest, jo tai nav laika.
Un pietam tas tāpēc, ka Mārtiņš pārāk bieži ierodas ciemos un ēd savas tomātmaizes ar sīpoliem. Tas ir kā samazina steigšanos, bet iekavējot visu, jāsteidzas tālāk nu jau ar gaismas ātrumu, un ziniet, tas nu itin nemaz nav iespējams, tāpēc jācer, ka viņš tomātmaizes ēdīs turpmāk pie kāda cita, ne pie manis.

Kapučino tonis

Ziniet, cik jauki iegulties gultā un aizmigt? Cik jauki ir nedzirdēt, kā viņi tur lejā bļaustās? Es nezinu, jo man ne gultas, ne nedzirdēšanas. Tas ir pilnīgs ārprāts un man ir neomolīgi, jo istabas durvis ir līdz galam atvērtas. Vai jūs zināt, cik neomolīgi ir tad, ja kāds jūs vēro?

Vai jūs vispār kaut ko zināt?
Kāpēc viņš svilpo?
Kāpēc te valda tāds nemiers? Un smird pēc eļļas. Nē, nu nevajag, es negribu eļļu, man jau tā nav labi ap dūšu.Šodien man salst pēdas, un Mūzikas akadēmija šķiet tāda omulīga un silta vieta, bet man labāk patīk Mākslas akadēmija. Bet kāpēc mani tā saista tā māksla? un es pašlaik labprāt apēstu kivī. Bet tas stāv lejā, lejā bļaustās. Lejā sper ar kāju, lejā nav droši. Es labprāt dzīvotu bēniņos. Bēniņos ir omulīgi.Tad man visi bēniņi būtu kā liela gulta, mīksta, silta gulta, un es no tās nelīstu ārā, nekad! Nē, gan jau, ka reiz būtu jālien ārā, jo kafiju, kafiju ik pa laikam sagribās. Pēdējā laikā katru dienu. Bet kafija lejā, un jūs jau zināt, kas tur lejā notiek. Tur bļaustās. Bet varbūt tomēr aiziet?