Tas viss liekas kā tikai viens liels murgs, kuram nesies cauri skaņas ātrumā. Vienīgais patvērums ir sestdienas. Vienīgā brīvības sajūta tad, kad jāsmejas līdz asarām un nav jādomā par to, kas ir, kas bija un kas būs. Bet, ziniet, tik daudz kas liedz to izbaudīt. Reizēm skrienot, sanāk pasteigties garām arī pašam patvērumam. Tik ļoti jāsteidzas, ka aizmirst pievēst uzmanību sīkām, bet svarīgām lietām. Šī steiga padara visu tikai vēl nomāktāku un miegaināku. Pat kafija atdziest, jo tai nav laika.
Un pietam tas tāpēc, ka Mārtiņš pārāk bieži ierodas ciemos un ēd savas tomātmaizes ar sīpoliem. Tas ir kā samazina steigšanos, bet iekavējot visu, jāsteidzas tālāk nu jau ar gaismas ātrumu, un ziniet, tas nu itin nemaz nav iespējams, tāpēc jācer, ka viņš tomātmaizes ēdīs turpmāk pie kāda cita, ne pie manis.