Vislabāk ir naktīs, kad viss ir tumšs un kluss. Tad mierīgi var palīst zem segas un klausīties, ko sienas stāsta. Pasakas un stāstus par drošsirdīgiem jūrniekiem vētrainās naktīs, par princesēm sapņu pilīs, par rūpniecības rajonu bērniem, kuri slapstās pa tumšām ielām, par koku, kurš atdevis savu pēdējo sulu, par putniem ar zelta spārniem. Jā, to visu sienas stāsta, vajag tikai klausīties. Uzmanīgi. Tās stāsta nospēlumus. Par tiem uzzini tikai tu, un mēness blāvais gaismas starss, kas pamanījies izsprukt no aizkaru krokām.

Visa pasaule ir kājām gaisā. Nekā vairs nav tā, kā tam ir jābūt. Varbūt tikai nedaudz.

Iemāci būt pohujistam.
Neļaut sirdij sāpju plūdus,
Paņemt revolveri droši,
Šaut un dzīvot koši, koši!

Es te gribēju rakstīt daudz, daudz. Par to pirmdienas vakaru, kurā es raudāju tik daudz it kā varētu izraudāt upi. Par brīvlaiku, par visu ko citu. Bet, nē, vai patiešām to vajag? Man šodien bija sarkanās lūpas, smiekli, lietus, kafija un riteņa bagāžnieks. Tas ir bezgala jauki. Jauki, jauki. Es gribētu, lai visu laiku ir bezgala jauki, bet tā nav. Nav. Kāpēc? Es nezinu. Varbūt man vajag sākt mīlēt? Bet kā? Es nezinu.