Tavas debesis es izkrāsošu sarkanas, un viņa paņēma sarkano zīmuli. Tu būsi cietsirdīgs un spītīgs. Tu visiem riebsies. Pār Tevi līs asiņu lietus. Un nē, nemaņas no sarkanās mīlestības.
Bet Tavas debesis būs pelēkas, pelēkas gluži kā drūmajās svētdienās. Savu dzīvi pavadīsi neskaidrībā, nesaprastdama vecuma robežas.
Bet Tu, Tu, dižciltīgais, uzpūtušais mērgli, Tavas debesis būs piķa melnas. Un samierinies ar to. Citas krāsas manā zīmuļu kastītē nav.

Piespied šiten, pasmejies!
Uzgāju un nevaru beigt smieties.

Es prātoju, kāpēc man būtu tas jādara. Var taču arī nedarīt. Uzzīmēšu tos trulos zīmējumus rīt. Un tad es saprotu-tā neesmu es, kas prāto, tas ir Mārtiņš. Pfff.

"Un viņas abas ir aizņemtas ar mīlestību. Bet man pat nav ne jausmas, kas tas ir. Man nav sirds," to teikdama, viņa lupināja nost rozā nagulaku, ko vakar uz viņas nagiem bija uzklājusi Undīne.

Ir tik jocīgi, ka atklājas slēptākie noslēpumi. Kaut kas pilnīgi neiespējams. Bet tagad, tagad jau realitāte.
Es gribu uzkrāsot tumši sarkanas lūpas. Sarkanas kā asinis. Un domāt par cilvēku nospēpumiem. Un sapņot par to, ja man būtu noslēpumi. Vai tos būtu grūti glabāt? Un ja man būtu viņu visu noslēpumi? Kā jums šķiet viens cilvēks spētu to visu turēt sevī? Labi, tagad mums būs noslēpums, manas sarkanās lūpas, un nevienam to nesaki.

Si j'ai beaucoup de l'argent, j'habiterai à Paris.

Lūdzu, vācies projām! Es Tev izmisīgi lūdzu, vācies! Man vēl tik daudz, kas ir jādara, bet Tu liec tupēt pie šī galda un blenzt zilajā ekrānā no kura neko labu nieiegūstu!

Es nezinu. Man trūkst vārdu. Par to man ir kauns. Es tikai gribu, lai šī nesavāktība, izklaidība un Mārtiņš, kas valda manī reiz beigtos. Tas ir tik tracinoši.Nē, patiešām man nav vārdu, nav domu. Nē, domas ir, bet nav vārdu, kas tās izteiktu. Viens liels itin nekas. It kā cerība. Tikai pēc kā? Lai beigtos šī ikvakara bezgalīgā vientulība, nespēks?
Kāpēc es tik bieži sastādu jautājums?
Tāpēc, ka es nezinu.

Tas viss liekas kā tikai viens liels murgs, kuram nesies cauri skaņas ātrumā. Vienīgais patvērums ir sestdienas. Vienīgā brīvības sajūta tad, kad jāsmejas līdz asarām un nav jādomā par to, kas ir, kas bija un kas būs. Bet, ziniet, tik daudz kas liedz to izbaudīt. Reizēm skrienot, sanāk pasteigties garām arī pašam patvērumam. Tik ļoti jāsteidzas, ka aizmirst pievēst uzmanību sīkām, bet svarīgām lietām. Šī steiga padara visu tikai vēl nomāktāku un miegaināku. Pat kafija atdziest, jo tai nav laika.
Un pietam tas tāpēc, ka Mārtiņš pārāk bieži ierodas ciemos un ēd savas tomātmaizes ar sīpoliem. Tas ir kā samazina steigšanos, bet iekavējot visu, jāsteidzas tālāk nu jau ar gaismas ātrumu, un ziniet, tas nu itin nemaz nav iespējams, tāpēc jācer, ka viņš tomātmaizes ēdīs turpmāk pie kāda cita, ne pie manis.

Kapučino tonis

Ziniet, cik jauki iegulties gultā un aizmigt? Cik jauki ir nedzirdēt, kā viņi tur lejā bļaustās? Es nezinu, jo man ne gultas, ne nedzirdēšanas. Tas ir pilnīgs ārprāts un man ir neomolīgi, jo istabas durvis ir līdz galam atvērtas. Vai jūs zināt, cik neomolīgi ir tad, ja kāds jūs vēro?

Vai jūs vispār kaut ko zināt?
Kāpēc viņš svilpo?
Kāpēc te valda tāds nemiers? Un smird pēc eļļas. Nē, nu nevajag, es negribu eļļu, man jau tā nav labi ap dūšu.Šodien man salst pēdas, un Mūzikas akadēmija šķiet tāda omulīga un silta vieta, bet man labāk patīk Mākslas akadēmija. Bet kāpēc mani tā saista tā māksla? un es pašlaik labprāt apēstu kivī. Bet tas stāv lejā, lejā bļaustās. Lejā sper ar kāju, lejā nav droši. Es labprāt dzīvotu bēniņos. Bēniņos ir omulīgi.Tad man visi bēniņi būtu kā liela gulta, mīksta, silta gulta, un es no tās nelīstu ārā, nekad! Nē, gan jau, ka reiz būtu jālien ārā, jo kafiju, kafiju ik pa laikam sagribās. Pēdējā laikā katru dienu. Bet kafija lejā, un jūs jau zināt, kas tur lejā notiek. Tur bļaustās. Bet varbūt tomēr aiziet?