Es nezinu. Man trūkst vārdu. Par to man ir kauns. Es tikai gribu, lai šī nesavāktība, izklaidība un Mārtiņš, kas valda manī reiz beigtos. Tas ir tik tracinoši.Nē, patiešām man nav vārdu, nav domu. Nē, domas ir, bet nav vārdu, kas tās izteiktu. Viens liels itin nekas. It kā cerība. Tikai pēc kā? Lai beigtos šī ikvakara bezgalīgā vientulība, nespēks?
Kāpēc es tik bieži sastādu jautājums?
Tāpēc, ka es nezinu.