Kapučino tonis

Ziniet, cik jauki iegulties gultā un aizmigt? Cik jauki ir nedzirdēt, kā viņi tur lejā bļaustās? Es nezinu, jo man ne gultas, ne nedzirdēšanas. Tas ir pilnīgs ārprāts un man ir neomolīgi, jo istabas durvis ir līdz galam atvērtas. Vai jūs zināt, cik neomolīgi ir tad, ja kāds jūs vēro?

Vai jūs vispār kaut ko zināt?
Kāpēc viņš svilpo?
Kāpēc te valda tāds nemiers? Un smird pēc eļļas. Nē, nu nevajag, es negribu eļļu, man jau tā nav labi ap dūšu.Šodien man salst pēdas, un Mūzikas akadēmija šķiet tāda omulīga un silta vieta, bet man labāk patīk Mākslas akadēmija. Bet kāpēc mani tā saista tā māksla? un es pašlaik labprāt apēstu kivī. Bet tas stāv lejā, lejā bļaustās. Lejā sper ar kāju, lejā nav droši. Es labprāt dzīvotu bēniņos. Bēniņos ir omulīgi.Tad man visi bēniņi būtu kā liela gulta, mīksta, silta gulta, un es no tās nelīstu ārā, nekad! Nē, gan jau, ka reiz būtu jālien ārā, jo kafiju, kafiju ik pa laikam sagribās. Pēdējā laikā katru dienu. Bet kafija lejā, un jūs jau zināt, kas tur lejā notiek. Tur bļaustās. Bet varbūt tomēr aiziet?