Es te gribēju rakstīt daudz, daudz. Par to pirmdienas vakaru, kurā es raudāju tik daudz it kā varētu izraudāt upi. Par brīvlaiku, par visu ko citu. Bet, nē, vai patiešām to vajag? Man šodien bija sarkanās lūpas, smiekli, lietus, kafija un riteņa bagāžnieks. Tas ir bezgala jauki. Jauki, jauki. Es gribētu, lai visu laiku ir bezgala jauki, bet tā nav. Nav. Kāpēc? Es nezinu. Varbūt man vajag sākt mīlēt? Bet kā? Es nezinu.