Šonakt gribas dalīties ar mandarīniem, puse uz pusi,

Kā agrāk.

Tā saldāk.

Šonakt man jāmācās

Klausīties klusumā,

Jāskaita gaismiņas

Piķa melnumā

Saskaitīt ieelpas Tavas

Un neaizmirst izelpot savas.

Saskatīt klusumu,

Saklausīt gudrumu,

Aicināt miegu,

Čukstot ausī mieru!

Mēģinu aizpūst ilgas pa jumta logu.

Reizēm man šķiet, ka es patiesi mīlu. Nu, tā no visas sirds. Un šovakar es mīlu, esmu pārliecināta.

Es gribu būt sniegpārsla, kas izkūst Tev uz mēles. Es gribu būt apavi, ko nodeldēt pret asfaltu, pērnā gada ziedu vainags, kuru sadedzināt. Pieneņpūka, kura aizlido un neatgriežas, pagale, kas sadeg krāsnī. Gribu būt dzejolis neritmā un ģitāra bez stīgām. Gribu būt jebkas, tikai ne tas, kas šobrīd esmu.

Es raudu savas un citu asaras, kas kropļo manu seju. Un bezmiegs zem acīm spēlējas ar zilajām ūdenskrāsām.

Noķēru raibu taureni, pabaroju ar cukuru, un tas ir skaistākais, kas šodien ir noticis.