Es pat nezinu vai gribu to šeit rakstīt, bet man pietiek tik maz , lai būtu sāpināta, sagrauta un nekam nelietojama. Un dažiem tas šķeit uzjautrinoši. Jauki.

Saule uzspīdēja caur mežģīņu aizskariem tieši uz sejas, un likās, ka viss smagums pagaist.

Tavas debesis es izkrāsošu sarkanas, un viņa paņēma sarkano zīmuli. Tu būsi cietsirdīgs un spītīgs. Tu visiem riebsies. Pār Tevi līs asiņu lietus. Un nē, nemaņas no sarkanās mīlestības.
Bet Tavas debesis būs pelēkas, pelēkas gluži kā drūmajās svētdienās. Savu dzīvi pavadīsi neskaidrībā, nesaprastdama vecuma robežas.
Bet Tu, Tu, dižciltīgais, uzpūtušais mērgli, Tavas debesis būs piķa melnas. Un samierinies ar to. Citas krāsas manā zīmuļu kastītē nav.

Piespied šiten, pasmejies!
Uzgāju un nevaru beigt smieties.

Es prātoju, kāpēc man būtu tas jādara. Var taču arī nedarīt. Uzzīmēšu tos trulos zīmējumus rīt. Un tad es saprotu-tā neesmu es, kas prāto, tas ir Mārtiņš. Pfff.

"Un viņas abas ir aizņemtas ar mīlestību. Bet man pat nav ne jausmas, kas tas ir. Man nav sirds," to teikdama, viņa lupināja nost rozā nagulaku, ko vakar uz viņas nagiem bija uzklājusi Undīne.

Ir tik jocīgi, ka atklājas slēptākie noslēpumi. Kaut kas pilnīgi neiespējams. Bet tagad, tagad jau realitāte.
Es gribu uzkrāsot tumši sarkanas lūpas. Sarkanas kā asinis. Un domāt par cilvēku nospēpumiem. Un sapņot par to, ja man būtu noslēpumi. Vai tos būtu grūti glabāt? Un ja man būtu viņu visu noslēpumi? Kā jums šķiet viens cilvēks spētu to visu turēt sevī? Labi, tagad mums būs noslēpums, manas sarkanās lūpas, un nevienam to nesaki.